— Labi, sešos no rīta, Sivēn. Vai tev atradīsies kāda aukliņa?

— Nē. Kam tev vajadzīga aukliņa?

— Ko vest viņus mājās.

— Ā... Es domāju, ka Milzu Lempji nāk tāpat, ja tikai viņiem pasvilpj.

— Daži nāk, daži nenāk. Ar Milzu Lempjiem nekad neko nevar zināt. Arlabunakti!

— Arlabunakti!

Un, kamēr Pūks taisījās uz gulētiešanu, Sivēns aizrikšoja uz savu māju, ko sauca vectēva vārdā «Aizliegts V».

Pēc vairākām stundām, jau krietni uz rīta pusi, Pūks pēkšņi pamodās ar tādu sajūtu, it kā viņš kristu. Tāda sajūta viņam negadījās pirmo reizi, un viņš zināja, ko tā nozīmē. Viņš bija izsalcis. Tāpēc viņš gāja uz pieliekamo kambari, pakāpās uz krēsla, pa šaudīja ķepu pa augšējo plauktu un — neko neatrada.

— Jocīgi, — viņš nobrīnījās. — Man te bija viens medus pods. Vesels pods, vistīrākais medus līdz pašam dibenam, un virsū bija rakstīts MEC, lai es droši zinātu, ka tur ir medus. Patiešām jocīgi.

Viņš staigāja pa istabu, prātodams, kur tas medus varējis pazust, un rūca rūcīgu rūcam-dziesmiņu, kas skanēja šādi:

Ja podam būtu kājas, Tas aizietu no mājas. Bet kāju nebij gan. Tad kāpēc pods nav mājās? Ar medu pilns līdz malām Šis podiņš plaukta galā Bij glīti nolikts man. Un tagad pods nav mājās...

Kad Pūks bija norūcis savu rūcamdziesmiņu jau trešo reizi, viņš pēkšņi atcerējās. Pods bija nolikts Viltīgajās Lamatās, lai noķertu Milzu Lempi.

— Sasodīts! — šķendējās Pūks. — Tā iet, kad grib darīt kaut ko labu Milzu Lempjiem. — Un viņš likās atpakaļ gultā.

Bet aizmigt viņš nevarēja. Jo vairāk viņš pūlējās aizmigt, jo vairāk nevarēja.