Viņš mēģināja skaitīt aitas, kas reizēm tīri labi uzdzina miegu, bet aitas nelīdzēja. Tad viņš sāka skaitīt Milzu Lempjus. Tas bija vēl sliktāk. Jo katrs Milzu Lempis, ko viņš skaitīja, metās pie viņa medus poda un izēda to tukšu. Pūks gulēja un jutās ļoti nelaimīgs, bet, kad jau piecsimt astoņdesmit septītais Milzu Lempis, muti laizīdams, nočāpstinājās: — Ļoti labs medus, savu mūžu neesmu tādu ēdis, — Pūks vairs nevarēja izturēt. Viņš izlēca no gultas, metās laukā pa durvīm un skrēja, ko kājas nes, uz Sešām Priedēm.

Saule vēl nebija cēlusies no gultas, bet debesīs pār Septiņjūdžu Mežu jau bija manāms gaišums, kas lika saprast, ka saule mostas un drīz nosviedīs segu. Mijkrēslī priedes izskatījās nedzīvas un vientuļas. Ļoti Dziļā Bedre likās daudz dziļāka, nekā tā patiesībā bija, un tās dibena Pūka meduspods rēgojās tikai kā noslēpumaina ēna, ne vairāk. Tomēr, jo tuvāk lācītis nāca, jo skaidrāk viņa deguns sacīja, ka tur patiešam ir medus, bet mēle jau pati izšāvās no mutes un aplaizīja purniņu, gatavodamas uz gardo maltīti.

— Sasodīts! —teica Pūks, iebāzis degunu podā. —Milzu Lempis izēdis visu! — Bet, brītiņu padomājis, viņš sacīja: — Ak nē, es pats izēdu. Es biju aizmirsis.

Protams, viņš bija gandrīz visu izēdis. Tomēr pašā dibenā vēl bija palicis mazliet medus, tāpēc viņš bāza vien galvu podā un sāka laizīt...

Pa to laiku pamodās Sivēns. Tikko pavēris acis, viņš sacīja: — O! — Tad apņēmīgi noteica: — Jā! — Un vēl apņēmīgāk pabeidza: — Tieši tā! — Bet viņš nejutās ne apņēmīgs, ne drošs, jo patiesība Sivēnu mocīja viens vienīgs vārds un tas bija — MILZU LEMPIS.

Pēc kā Milzu Lempis varētu izskatīties?

Vai viņš ir plēsīgs?

Vai viņš nāk, kad viņam pasvilpj? Un, ja nāk, tad kā nāk?

Vai viņš ir kārs uz sivēniem? Un, ja ir, vai uz visiem, bez izņēmuma? Ja pieņemtu, ka viņš plēš un ēd sivēnus, vai viņš plēstu tādu sivēnu, kura vectētiņam bijis vārdā AIZLIEGTS VILJAMS?