— Es atceros, bet Pūks ir daudz ko aizmirsis, un tāpēc viņam gribētos paklausīties vēlreiz. Jo īsts stāsts vienmēr ir labāks par atmiņām.
— Man arī tā liekas, — es sacīju.
Kristofers Robins dziļi nopūtās, paņēma savu lāci aiz kājas un gāja uz durvīm, vilkdams Pūku sev pakaļ. Pie durvīm viņš apgriezās un jautāja: — Tu nāksi paskatīties, kā es mazgājos?
— Droši vien, — es teicu.
— Pūkam nesāpēja, kad es viņam iešāvu?
— Nemaz.
Viņš pamāja ar galvu un izgāja, un pēc brīža es dzirdēju, kā Vinnijs Pūks — bums! bums! bums! — bumsījās pa kāpnēm augšā.
OTRĀ NODAĻA,
kurā Pūks iet ciemos pie Trusīša un nokļūst Šaurā Bezizejā
Mums jau pazīstamais lācis Vinnijs Pūks, ko draugi ērtības labad sauca vienkārši par Pūku, kādu dienu gāja pa mežu un lepni dungoja jaunu dungā-dziesmiņu. Dungā-dziesmiņu viņš bija sacerējis, vingrodams pie spoguļa. Te nu jāpiezīmē, ka ar Resnuma Vingrošanu Pūks nodarbojās katru rītu, jo ļoti gribēja kļūt tievāks.
Dungā-dziesmiņa radās tā: tra-la-lā, tra-la-lā, kamēr viņš stiepās garumā, cik augstu vien varēdams, tad tra-lalā, tra-la-vaimandieniņ, vai!-lā, sniedzoties pie kāju pirkstgaliem. Pēc brokastīm Pūks dziesmiņu atkārtoja tik ilgi, ka iemācījās to no galvas, un tagad varēja nodungāt no viena gala līdz otram, kā pieklājas:
Tā nu viņš priecīgi gāja pa mežu un klusi dungoja savu dungā-dziesmiņu, domādams, ko pašlaik dara citi un kā citiem varētu būt ap dūšu, ja viņi nav viņi, bet citi. Domādams un dungodams Pūks nonāca pie smilšu kalniņa un ieraudzīja kalniņa slīpumā alu.