— Nepareizs medus?

— Nu jā. Es domāju, ka man labāk jānāk lejā.

— Bet kā? —tu jautāji.

Par to Vinnijs Pūks nebija padomājis. Ja viņš palaistu aukliņu vaļā, tad nokristu, un bumsīšanās viņam pietika jau no pagājušās reizes. Viņš padomāja un teica:

— Kristofer Robin, tev vajadzēs sašaut balonu. Šautene tev ir?

— Protams, ka ir, — tu atbildēji. — Bet, ja es to darīšu, balons būs pagalam.

— Ja tu to nedarīsi, es būšu pagalam.

Kad jautājums bija nostādīts tā, tu saprati, ka cits nekas neatliek, rūpīgi notēmēji un izšāvi.

— Vai! — iekliedzās Pūks.

— Es netrāpīju? —tu jautāji.

— Nevar teikt, ka tu pavisam netrāpīji, — atbildēja Pūks, — bet tu netrāpīji balonam.

— Es ļoti atvainojos, — tu teici un izšāvi vēlreiz. Nu tu trāpīji balonam, gaiss lēnām nāca laukā, un Vinnijs Pūks laimīgi nolaidās zemē.

Tikai rokas viņam bija pavisam stīvas no ilgās turēšanās aukliņas galā. Veselu nedēļu viņš staigāja ar rokām gaisā, jo nevarēja tās nolaist, un, ja Pūkam uz deguna nosēdās muša, viņam vajadzēja aizpūst to projām ar pūšanu — pu! pu! Un es reizēm domāju, ka viņu varbūt arī tāpēc nosauca par Pūku.

— Stāsts ir beidzies? — jautāja Kristofers Robins.

— Šis stāsts ir beidzies, bet būs vēl citi.

— Par Pūku un mani?

— Par Sivēnu, Trusīti un jums visiem. Vai tad tu neatceries?

— Atceros gan. Bet, kad es ļoti, ļoti gribu atcerēties, es atkal aizmirstu.

— Tajā dienā, kad Pūks un Sivēns gribēja noķert Milzu Lempi...

— Bet viņi nenoķēra, vai ne?

— Nē.

— Pūks jau nevar. Viņam zāģu skaidas galvā. Bet vai es noķēru?

— To tu uzzināsi, kad noklausīsies stāstu. — Kristofers Robins pamāja.