Sava kucēna tīrīšanai, viņam pašam par lielu nepatiku, veltīju daudz vairāk laika nekā pārējo apkopšanai; tad sāku gudrot viņam vārdu. Galu galā izšķīros par Lazaru, saīsināti Lazu. Rūpīgi ielicis viņu starp viņa brāļiem un māsām, gāju novilkt ar dubļiem un urīnu notraipīto kreklu. Uz lenču ierados tieši tajā brīdī, kad māte stāstīja Leslijam un Larijam par kucēniem.

—   Tas ir pārsteidzoši,— Leslijs runāja.— Es nebūt nedo­māju, ka viņi ir ļauni; viņi tikai nepadomā. Paskatieties, kā viņi samet medību somā ievainotus putnus! Jā, kas tad ir noticis? Vai Džerijs kucēnus noslīcināja?

—   Nē, viņš to neizdarīja,— māte dusmīgi atteica.— Ku­cēnus viņš, protams, atnesa uz šejieni.

—   Dievs augstais!— Larijs iesaucās.— Vairāk nevienu suni! Mums jau ir četri.

—   Runa ir tikai par kucēniem,— māte atbildēja,— na­baga mīļiem mazulīšiem.

—   Cik tad viņu ir?— Leslijs jautāja.

—   Vienpadsmit,— māte negribīgi atteica.

Larijs nolika nazi un dakšiņu un cieši viņā noraudzījās.

—   Vienpadsmit!—viņš atkārtoja.— Vienpadsmit! Vien­padsmit kucēnu! Tas nu ir par traku!

—   Es tev vēlreiz atkārtoju, ka tie ir tikai kucēni — sīki mazulīši,— māte satraukta sacīja.—Un Lulu par viņiem rūpējas.

—   Pie velna — kas tā par Lulu?— iekliedzās Larijs.