Es sadabūju grozū un ievietoju tajā kucēnus. Māte uzmeta tiem acis.
— Nabaga mazulīši,— viņa sacīja.— Izskatās, ka viņu ir briesmīgi daudz. Cik tad? Vienpadsmit! Nu jā, bet es nezinu, ko mēs ar viņiem iesāksim. Mēs taču nevaram turēt vienpadsmit suņu, turklāt četri mums jau ir.
Es steidzīgi paskaidroju, ka esmu jau visu izplānojis,— tikko kucēni būs mazliet paaugušies, mēs viņiem atradīsim saimniekus. Vēl piebildu, ka Margo tad būs mājās un varēs man palīdzēt, tā viņai būs piemērota nodarbošanās, un nevajadzēs domāt par seksu.
— Mīļais Džerij!—māte izbijusies iesaucās.— Tā tu nerunā! Kas tevi tā mācīja?
Es atbildēju, ka Larijs tika sacījis: Margo vajagot izmest no galvas domas par seksu,— un tā es nospriedu, ka līdz ar kucēnu ierašanos šis svētīgais mērķis tiktu sasniegts.
— Tev tomēr neklājas tā runāt,— māte sacīja.— Arī Larijs nedrīkst visur iejaukties un aplam spriedelēt. Margo tikai… viņa ir tikai… mazliet emocionāla, tās ir viss. Tam nav nekāda sakara ar seksu; tas ir pavisam citādi. Ko cilvēki domās, izdzirduši tevi tā runājam? Bet tagad ej un noliec kaut kur drošā vietā savus kucēnus.
Tā es aiznesu kucēnus līdz olīvkokam verandas tuvumā, piesēju Lulu un ar slapju lupatu notīrīju mazuļus. Lulu, nospriedusi, ka grozs mazuļu audzināšanai neder, tūlīt sāka rakt alu starp koka saknēm un citu pēc cita pārvietoja tajā kucēnus.