sniegs atgādināja milzīgas botāniskas lielgaballodes, katra no tām likās pietiekami liela un smaga, lai nopostītu veselu pilsētu; kokos vīdēja lieli jo lieli persiki, spilgti oranži vai sārti kā pļaujas laika pilnmēness, augļu samtainā miziņa bija uzbriedusi no saldās sulas; sula plēsa pušu zaļās un melnās vīģes, un to rozā plaisiņās, kā apreibušas no nebeidzamā mielasta, tupēja zeltaini zaļas rožvaboles. Ķirškoki līka no ogu svara, neviļus nāca prātā — starp kokiem ticis nogalināts kāds milzu pūķis, nošķiezdams lapas ar ugunssārtām un vīnsarkanām asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija piebriedušas rokas dilba resnumā, un, iekožot gaišdzeltenajā sēklu mozaīkā, mute pildījās ar pienainu sulu; tuvojoties rudenim, kokos tūka un brieda nefrītzaļas mandeles un valrieksti; spīdīgas un mirdzošas kā putna olas starp lapām karājās gludenas olīvas.
Gluži dabiski — līdz ar dzīvības pārpilnību salā pieauga arī mana kolekcionēšanas aktivitāte. Līdz šim reizi nedēļā es vienu dienu tiku pavadījis kopā ar Teodoru, bet tagad devos tālākās un atbildīgākās ekspedīcijās, jo biju ieguvis savā īpašumā ēzeļi. Šis lopiņš, ko sauca par Salliju,
man bija dzimšanas dienas dāvana; lielu attālumu pārvarēšanai, nesot uz muguras smagu ekipējumu, Sallija bija gluži nenovērtējama, kaut arī mazliet stūrgalvīga ceļa- biedrene. Tomēr viņai, kā visiem ēzeļiem, piemita kāda lieliska īpašība, kas ļāva samierināties ar stūrgalvību: viņa bija bezgala pacietīga.