Kamēr es novēroju kādu dzīvu radījumu, Sallija svētlaimīgi blenza tālumā vai arī iegrima ēzeļu snaudā — tajā jaukajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kad ēzeļi puspievērtām acīm liekas sapņojam par kādu nirvānu un kļūst nedzirdīgi pret uzkliedzieniem, draudiem un pat nejūt sitienus ar nūju. Suņi tādās reizēs, brīdi pacietīgi gaidījuši, sāka žāvāties un nopūsties, un skrāpēties, visādi likdami saprast, ka esam ziedojuši pietiekami daudz laika kādam tur zirneklītim vai kam citam un ir laiks doties tālāk. Turpretim Sallija snauz­dama izskatījās ļoti laimīga un droši vien šādā stāvoklī labprāt aizvadītu vairākas dienas no vietas.

Reiz kāds zemnieks, mans labs draugs, no kura es jau biju ieguvis ne mazumu dzīvnieku un kurš pats bija labs novērotājs, man pastāstīja, ka klinšainā ielejā, apmēram piecu jūdžu attālumā no mūsu vasarnīcas, uzturoties divi lieli putni. Viņš bija pārliecināts, ka abi putni tur ligzdo. Spriežot pēc apraksta, tie varēja būt tikai ērgļi vai grifi, un es dedzīgi vēlējos iegūt gan viena, gan otra putna mazuļus. Manā plēsīgo putnu kolekcijā tagad bija triju sugu pūces, zvirbuļu vanags, purvu piekūns un lauku piekūns, un es nolēmu to papildināt ar ērgli vai grifu. Te būtu lieki pieminēt, ka savu nodomu negribēju darīt zināmu ģimenei, jo.rēķins par maniem dzīvniekiem izlie­toto gaļu jau tagad bija sasniedzis gluži astronomiskus skaitļus.