Pēdējais numurs pirms «Dubultās Zvaigznes» iz­nākšanas saucās «Važu bezspēcība». Tas bija šāds: druknu maza auguma cilvēku cieši jo cieši sasēja ar varen resnām virvēm, aptina ar stieplēm; turklāt vēl saslēdza važās. Tad cilvēku apsedza ar palagu; viņš pāris minūtes zem tā noņēmās un piecēlās, būdams pilnīgi brīvs; važas vāļājās smiltīs.

Viņš aizgāja. Iestājās dziļš, sasprindzināts klusums. Mūzika sāka spēlēt un apklusa. Cirks tikko dzirdami elpoja. Visiem pielipa gaidas, sakveldinādamas jūtas, tās zagās no dvēseles dvēselē; izejas priekškaram pie­vērstie skatieni klusuciešot lūdzās, lai sāk solīto. Muzikanti šķirstīja notis. Pagāja minūtes piecas; nepa­cietība auga augumā. Augša, nesaskanīgi paplaukšķi- nājusi, izplūda protesta aplausu zalvēs; vidus atbal­stīja tās; apakša tērzēja, vicināja vēdekļus, smaidīja.

Tad, atkal liekot apklust nepacietības izraisītajam troksnim, pie izejas parādījās vidēja auguma cilvēks, kurš turējās taisni kā sveces liesma, uzvedās dabiski un vienkārši. Brīdi pakavējās, tad liegiem, ritmiskiem soļiem izgāja arēnas vidū, apstājās, smaidīdams pa­lūkojās visapkārt, pārlaida skatienu zaigojošajai cirka bedrei un, vērsdamies pļe orķestra, pacēla galvu.