Šī nesatricināmā, saltā pasaule bija ieslēgta ideālā apvalkā. Viņas vaibstu liegums un izteiksme atgādināja blondīnes seju, bet zem mirdzošo melno matu viļņa slēpās neizdibināms kaismes un maiguma sajaukums. Viņas tiešām sievišķīgais augums, kas tomēr nemaz nebija trausls, izstaroja skaidras miesas svaigumu un līksmi. Viņa bija nedaudz mazāka par Hallu; viņš turpretī, būdams vidēja auguma, likās garāks uzpleču dēļ.
Halls — inteliģents karavīrs ar mazliet izplūdušu seju un labsirdīga cilvēka grūtsirdīgo skatienu, kam reizēm centās piešķirt augstprātīgu izteiksmi, pārdomājis par Rūnu Beguemu visu, kas ienāca prātā, pievērsa iekšējo skatienu sev, taču, bez labas veselības, mīlestības, dienesta lietām un akurātības neko sevišķu neatradis, izjuta lēnprātīgas skumjas. Labāk viņš nebūtu runājis par mīlestību. Tomēr brīdī, kad atskanēja trešais zvans, it kā tā treļļi būtu viņu aiz mēles raustījuši, Halls paguva izteikt: «Esiet laimīga …» Frāzes beigas: «ja nu ar mani…» iestrēga viņam kaklā. Viņš saglauda ūsas un sagatavojās skatīties izrādi.