— Manā priekšā bija cirka pasaulei svešs, neapšaubāmi izglītots un bagāts cilvēks. Es neiztaisu noslēpumu no tā, ko novēroju viņā, bet… jā, viņš ir retums pat man, kaut trīsdesmit gados ne mazumu esmu pieredzējis. Pie mums viņš nestrādā. Viņš neko neprasīja, neko nelūdza. Es par viņu neko nezinu. Viņa adrese man nav zināma. Nebija jēgas šajā virzienā kaut ko censties izdibināt, jo viena vienīga viņa uzstāšanās nav saistīta ne ar viņa pagātni, ne ar personību. Mums tas nav vajadzīgs. Tomēr «Solejs» ir un būs savu uzdevumu augstumos, tāpēc es nevaru izlaist no rokām tik retu putnu. Viņš piedāvāja vairāk, nekā varētu dot pats Barnums, ja augšāmceltos un ierastos šeit ar visiem saviem zvēriem.
Viņa priekšlikums bija šāds: publikas priekšā viņš uzstāsies vienreiz; patiešām vienreiz, ne vairāk, ne mazāk, — bez honorāra, bez cienasta, bez jebkādas citas atlīdzības. — Sie Agasiza trīs «b e z» nosvilpa solīdi un gardi. — Es piedāvāju gan šo, gan to, bet viņš atteicās.
Pēc viņa lūguma es apsēdos kaktā, lai netraucētu vingrināšanos. Viņš pagājās līdz durvīm, noslēpumaini un šķelmīgi pameta ar acīm, bet pēc tam — bez lēciena, bez jebkādas redzamas piepūles līgani pacēlās gaisā, pavirzījās pāri galdam, uzkavējoties virs tā — virs šīs pašas tintnīcas, — ne mazāk par divām sekundēm, tad nedzirdami, pavisam bez trieciena viņa kājas atkal pieskārās zemei.