Tas bija tik ērmoti, ka man pārskrēja drebuļi, bet viņš palika mierīgs kā klauns Dodijs pēc tam, kad, pats karājoties trapecē, viņu zobos griež Ernsts Vits. «Tas arī viss, ko es protu,» viņš teica, kad mēs atkal apsēdāmies, «bet to es atkārtoju vairākas reizes, ar ieskrējienu un no vie­tas. Iespējams, ka būšu formā. Tad publika redzēs vairāk. Tomēr par to galvot nevar.»

Es pajautāju, ko viņš zina un domā par sevi kā par ārkārtēju, brīnumainu fenomenu. Viņš paraustīja ple­cus. «Par to es zinu ne vairāk kā jūs; droši vien ne vairāk kā zina daži rakstnieki par saviem sižetiem un tēmām: tās uzrodas. Tāpat tas uzrodas man.» Vairāk viņš neko nepaskaidroja. Es biju satriekts. Pie­dāvāju viņam miljonu; viņš atteicās — un pat — no­žāvājās. Es neuzstāju. Viņš atteicās tik nepārprotami un kategoriski, ka mana uzstājība būtu līdzinājusies pazemojumam. Tomēr es, dabiski, pajautāju, kas spiež viņu uzstāties publiski. «Laiku pa laikam,» viņš teica, «manas spējas, ja tās netiek atjaunotas, pavājinās; tās pilnīgi atjaunojas, ja maniem vingrinājumiem ir skatītāji. Lūk, vienīgais būtiskais, ar ko esmu cieši saistīts.» Bet es neko nesapratu; jādomā, viņš pajo­koja. Man radās iespaids, ka esmu runājis ar dižu cilvēku, kurš cieši jo cieši glabā savu inkognito. Viņš ir jauns, nopietns kā anatoms, lieliski ģērbies. Viņš nēsā briljanta adatu kādu trīssimt tūkstošu vērtībā. Par visu to ir vērts padomāt.