Aleksejs Tolstojs
Galdniekam Džuzepem pagadījas pie rokas malkas pagale, kas pīkstēja cilvēka balsī
Sensenos laikos kādā pilsētiņā Vidusjūras krastā dzīvoja vecs galdnieks Džuzepe, saukts Zildegunis.
Reiz viņam pagadījās pie rokas malkas pagale, parasta pagale, ar kādām ziemas laikā kurina pavardu.
— Nav slikta, — Džuzepe sevī noteica, — no tās varētu iztaisīt tādu kā galda kāju …
Džuzepe uzlika brilles, kas bija notītas ar aukliņu, — jo arī brilles bija vecas, — pagrozīja malkas pagali rokās un sāka to ar cirvīti tēst. Bet, tikko viņš bija sācis tēst, kāds neparasti smalkā balstiņā iepīkstējās:
— Ai-ai, lēnāk, lūdzami!
Džuzepe atstūma brilles uz paša degungaliņa un sāka aplūkot darbnīcu, — neviena nav…
Viņš paraudzījās zem ēvelsola, — nav neviena…
Viņš ielūkojās grozā ar ēveļskaidām, — nav…
Viņš izbāza galvu pa durvīm, — arī uz ielas neviena…
«Vai tiešām man tā tikai likās?» Džuzepe nodomāja. «K;is gan te varēja pīkstēt? …»
Viņš atkal paņēma cirvīti, un atkal — tiklīdz cirta pa pagali…
— Vai, sap taču, es saku! — sīka balstiņa iegaudojas.