Šoreiz Džuzepe no tiesas pārbijās, viņam pat brilles no-
svīda… Viņš izskatīja visus istabas kaktus, ielīda pat pavardā un, galvu piešķiebis, ilgi vērās dūmenī.
— Nav neviena …
«Varbūt es kaut ko nepiemērotu esmu iedzēris un man ausīs džinkst?» Džuzepe klusībā prātoja.
Nē, šodien viņš neko nepiemērotu nebija dzēris… Mazliet nomierinājies, Džuzepe paņēma ēveli, piedauzīja ar āmuru, lai asmens izlien ne pārāk daudz un ne pārāk maz, bet tā mēreni, uzlika pagali uz ēvelsola un — līdzko noritinājās pirmā skaidiņa…
— Vai, vai, vai, vai, paklausieties, ko jūs knaibāties? — izmisīgi iespiedzās sīkā balstiņa …
Džuzepe nometa ēveli, kāpās, kāpās atpakaļ un apsēdās taisni uz grīdas: viņš atskārta, ka smalkā balstiņa nāca no pagales.
Džuzepe atdavina runājošo pagali savam draugam Karlo
Tobrīd pie Džuzepes ienāca viņa sensenais draugs leijerkastnieks, vārdā Karlo.
Kādreiz Karlo ar platu salmeni galvā un ar lielisku leijerkasti bija staigājis apkārt pa pilsētām un dziedādams un muzicēdams pelnījis sev maizes kumosu.
Tagad Karlo bija jau vecs un vārgs, un viņa leijerkaste sen saplīsusi.
— Sveiks, Džuzepe! — viņš sacīja, ienākdams darbnīcā. — Ko tu tā sēdi uz grīdas?
— Es, vai redzi, esmu pazaudējis mazu skrūvīti… Lai, rauj viņu jods! — Džuzepe atbildēja un pašķielēja uz pagali. — Nu, bet kā tev klājas, vecais?