Viņa aplūkoja koka puišeli no galvas līdz kājām un saviebās. Lika viņam sēsties pie galda un ielēja mazītiņu tasīti kakao.
Buratino apsēdās pie galda un pavilka kāju sev apakšā. Mandeļu cepumus viņš bāza mutē veselus un rija nesakošļājis.
Ievārījuma trauciņā iebrauca taisni ar pirkstiem un tad labpatikā tos apsūkāja.
Kad meitene aizgriezās, lai pasviestu dažas drupatiņas pavecākai skrejvabolei, viņš pakampa kafijas kannu un pa snīpi izdzēra visu kakao.
Aizrijās, izlēja kakao uz galdauta.
Tad meitene viņam stingri teica:
— Izvelciet kāju sev no apakšas un nolaidiet zem galda. Neēdiet ar rokām, šim nolūkam ir karotes un dakšiņas.
Sašutumā viņa virināja skropstas:
— Kas jūs audzina, sakiet, lūdzami?
— Dažreiz audzina tētis Karlo, bet citreiz neviens.
— Tagad es ķeršos pie jūsu audzināšanas, varat būt mierīgs.
«Tad ta nu gan esmu iepiņķejies!» Buratino nodomaja.
Maurā ap māju joņoja pūdelis Artemons, ķerstīdams mazus putniņus. Kad tie sametās kokos, viņš, galvu atgāzis, lēkāja apkārt un iegaudodamies rēja.
«Pamatīgi trenkā putnus,» Buratino skaudīgi nodomāja.
No pieklājīgas sēdēšanas pie galda viņam pa visu miesu skraidīja tirpas.
Pēdīgi mokošās brokastis bija beigušās. Meitene lika viņam noslaucīt no deguna kakao. Sakārtojusi tērpa krociņas un lentītes, viņa ņēma Buratino pie rokas un veda uz istabu — sākt audzināšanu.