— Buratino, es tevi lūdzu, — aizmiedz acis, aizspied degunu un izdzer.
— Negribu, negribu, negribu!…
— Es tev došu cukura graudiņu…
Tūliņ pat pa segu uz gultas uztecēja balta pelīte, nesdama mutē cukura graudiņu.
— To tu dabūsi, ja paklausīsi mani, — meitene sacīja.
— Dodiet cu-u-u-u-ukuru vien…
— Bet saproti taču, — ja neizdzersi zāles, tu vari nomirt…
— Labāk nomiršu nekā dzeršu rīcineļļu…
Tad meitene stingri, pieauguša cilvēka balsī teica:
— Aizspied degunu un skaties griestos… Viens, divi, trīs.
Viņa ielēja rīcineļļu Buratino mutē, tūliņ arī iegrūda cukura
graudiņu un noskūpstīja viņu.
— Tā, un tas ir viss…
Dižciltīgais Artemons, kam tikās, lai viss noritētu kārtīgi, satvēra zobos savu asti un virpuļoja aiz loga kā tūkstoš ķepu, tūkstoš ausu, tūkstoš mirdzošu acu viesulis.
Meitene ar gaišzilajiem matiem grib Buratino audzināt
No rīta Buratino pamodās līksms un sveiks, it kā nekas nebūtu noticis.
Meitene ar gaišzilajiem matiem gaidīja viņu dārzā, sēdēdama pie maza galdiņa, uz kura atradās leļļu trauki.
Seja viņai bija svaigi nomazgāta, uzraukto deguntiņu un vaigus klāja ziedu putekšņi.
Gaidīdama Buratino, viņa īgni atgaiņājās no uzmācīgajiem tauriņiem:
— Ak, eita nu, tādi kā…