— Divi…
— Kāpēc?
— Es taču neiešu kādam atdot ābolu, lai viņš kaut izstiepjas?
— Jums nav nekādu dotību matemātikā, — meitene sarugti- lāta noteica. — Rakstīsim diktātu.
Viņa pacēla pret griestiem savas skaistās acis.
— Rakstiet: «Sapals arī tad ēda tīras lapas.» Uzrakstījāt? Tagad izlasiet šo burvīgo frāzi no otra gala.
Mēs jau zinām, ka Buratino nekad nebija spalvu un tintnīcu )at redzējis.
Meitene teica: «Rakstiet!» — un viņš tūdaļ iebāza tintnīcā legunu un briesmīgi pārbijās, kad no deguna uz papīra uzkrita nelns tintes traips.
Meitene sasita rokas, viņai pat asaras apbira.
— Jūs nejaukais palaidni, jūs vajag sodīt!
Viņa izliecās pa logu:
— Artemon, aizved Buratino uz tumšo pažobeli.
Dižciltīgais Artemons parādījās durvīs, baltos zobus mirdzinādams. Viņš sagrāba Buratino aiz jaciņas un, atmuguriski kāpjamies, vilka uz pažobeli, kur pa kaktiem tīmekļos karājās lieli :irnekļi. Ieslēdza viņu tur, parūca, lai krietni nobaidītu, un atkal lizdrāzās trenkāt putnus.
Meitene, iekritusi mežģīnēm klātajā leļļu gultiņā, sāka gauži audāt par to, ka viņai nācās tik cietsirdīgi izturēties pret koka :ēnu.
Taču, ja jau nu reiz esi ķērusies pie audzināšanas, tad tā ānoved līdz galam.
Buratino tumšajā pažobelē purpināja:
— Edz, muļķa knīpa… Atradusies audzinātāja, ko domā… 3 ašai galva no porcelāna, rumpis ar vati piebāzts…