Pažobelē atskanēja smalciņa čirkstoņa, it kā kāds grieztu Jkus zobiņus.
— Klau, klau…
Viņš paslēja ar tinti notriepto degunu un tumsā saskatīja iikspārni, kas karājās pie griestiem ar galvu uz leju.
— Ko tev vajag?
— Pagaidi nakti, Buratino.
— Rāmāk, rāmāk, — zirnekļi čaukstēja pa kaktiem, — nešūpojiet mūsu tīklus, neaizbaidiet mūsu mušiņas…
Buratino apsēdās uz sasista māla poda un atbalstīja vaigu rokā. Viņam dažkārt bija gadījies nokļūt vēl ļaunākā klizmā par šo, taču kremta netaisnība:
— Vai tad tā audzina bērnus?… Tā jau ir mocīšana, nevis audzināšana… Nesēdi tā un neēd tā… Bērns varbūt vēl ābeci nemāk, bet šī uzreiz ķeras pie tintnīcas… Bet suns, tas var trenkāt putnus, kas viņam…
Sikspārnis atkal iepīkstējās:
— Pagaidi nakti, Buratino, es tevi aizvedīšu uz Muļķu Zemi, tur tevi gaida draugi — runcis un lapsa, laime un līksmība. Gaidi nakti!
Buratino nokļūst Muļķu Zeme
Meitene ar gaišzilajiem matiem pienāca pie pažobeles durvīm:
— Buratino, mans draugs, vai jūs beidzot nožēlojat?
Viņš bija ļoti noskaities, turklāt viņam prātā bija pavisam kas cits.
— Liela vajadzība man nožēlot! Nesagaidīsiet…