Buratino skrēja tam pakaļ, brizdams līdz kaklam pa zāli, slapjās āboliņa galviņas kapāja viņam vaigus.
Piepeši sikspārnis pasviedās augstu pret apaļo mēnesi un no turienes kādam pakliedza:
— Atvedu!
Buratino tūdaļ kūleniski lidoja lejup no stāvās kraujas. Vēlās, vēlās un iekrita dadžos.
Saskrāpējies, pilnu muti smilšu, acis izbolījis, viņš apsēdās.
— Uh tu!…
Viņa priekšā stavēja runcis Bazilio un lapsa Alise.
— Drosmīgais, varonīgais Buratino, jādomā, novēlies no mēness^— lapsa sacīja.
— Ērmoti, ka viņš palicis dzīvs, — runcis drūmi atsaucās.
Buratino nopriecājās par vecajiem paziņām, kaut gan viņam
šķita aizdomīgi, ka runcim labā ķepa apsieta ar lupatu, bet lapsai visa aste notriepta ar purva dūņām.
— Nav ļaunuma bez labuma, — lapsa sacīja, — par to tu esi nokļuvis Muļķu Zemē…
Un viņa ar ķepu rādīja uz salauztu tiltu pār izžuvušu strautu. Viņpus strauta starp atkritumu kaudzēm rēgojās pussagruvušās mājeles, panīkuši koki ar aplauzītiem zariem un uz visām pusēm izļodzījušies zvanu torņi…
— Sai pilsētā pārdod lieliskas zaķādu jakas, kas derētu Karlo tētim, — aplaizīdamās dūdoja lapsa, — ābeces ar krāsainām bildēm… Ai, kādus te pārdod saldus pīrādziņus un ledus karameļu gailīšus uz iesmiņiem! Tu taču vel nebūsi pazaudējis savu naudiņu, brīnišķīgo Buratino?