— Kāpēc jūs man neteicāt… — es iesāku, bet Lons mani pārtrauca, nomurminādams:
— Pārsteiguma ezers… Tas atrodas pusjūdzi no šejienes aiz nelielas upītes. Tas nav nekas vairāk kā dīķis.
— Jā, bet šī būda … Kas tajā dzīvo?
— Kāda sieviete, — skanēja atbilde.
Tajā pašā brīdī Lons pieklauvēja pie durvīm un sievietes balss aicināja viņu iekšā.
— Vai Deivu pēdējā laikā neesat saticis? — viņa jautāja.
— Nē, — Lons nevērīgi atteica. — Es biju citā pusē, aiz Sērklas. Deivs aizgāja uz augšu, uz Dausonu, vai ne?
Sieviete pamāja ar galvu, un Lons sāka izjūgt suņus, bet es atsēju vaļā nartas un ienesu būdā mantas. Būda bija viena vienīga liela istaba, un sieviete tajā acīmredzot dzīvoja viena. Viņa norādīja uz plīti, kur jau vārījās ūdens, un Lons ķērās pie vakariņu gatavošanas, bet es pa to laiku atsēju zivju nastu un pabaroju suņus. Gaidīju, ka Lons iepazīstinās mani ar saimnieci, un jutos aizkaitināts, ka viņš to nedara, — viņi acīmredzot bija veci draugi.
— Jūs esat Lons Makfeins, vai ne? — es izdzirdu sievieti jautājam. — Es jūs atceros. Pēdējo reizi es jūs laikam redzēju uz kuģa. Es atceros …
Šķita, ka sieviete pēkšņi zaudējusi valodu, it kā gara ;icīm būtu ieraudzījusi kādu šaušalīgu skatu. Man par brīnumu, viņas vārdi un izturēšanās uztrauca Lonu. Viņa sejā atspoguļojās izmisums, bet balss skanēja sirsnīgi un maigi.