— Pēdējo reizi mēs tikāmies Dausonā, kad tika svinēta karalienes jubileja, dzimšanas diena vai kas tamlīdzīgs. Atceraties? Upē kanoe sacensības, bet uz galvenās ielas — skriešanās sacensības ar šķēršļiem.
Šausmas no sievietes acīm izgaisa, un viņa it kā saplaka.
— Kā tad, ka atceros, — viņa teica. — Un jūs uzvarējāt vienā braucienā ar kanoe.
— Kā Deivam iet pēdējā laikā? Droši vien atkal uzgājis labu dzīslu? — Lons bez jebkāda sakara jautāja.
Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu, bet tad, pamanījusi, ka esmu atsējis guļammaisu, norādīja uz istabas kaktu, kur varu to izklāt. Ievēroju, ka viņas pašas lāva ir ierīkota otrā kaktā.
— Kad izdzirdēju rejam suņus, nodomāju, ka atbraucis Deivs, — viņa sacīja.
Viņa vairs neteica neko, tikai skatījās, kā Lons gatavo vakariņas, un it kā ieklausījās, vai uz ceļa neievaukšķē- sies suņi. Es izstiepos uz segām, smēķēju un gaidīju. Te bija kaut kāds noslēpums: to es noskārtu, bet vairāk neko nevarēju saprast. Kāda velna pēc Lons nebija devis man nekādu mājienu, pirms mēs te ieradāmies? Sievietei nemanot, es aplūkoju viņu, un, jo ilgāk skatījos, jo grūtāk bija novērst acis. Tā bija apbrīnojami, es pat teiktu, pārdabiski skaista seja, kurā jautās neparasts iekšējs starojums vai izteiksme, vai kaut kas tāds, «kas nav nedz jūrā, nedz uz zemes sastopams». Izbailes un šausmas bija galīgi izzudušas, un tagad šī seja bija rāma un skaista, ja ar vardu «rāms» var raksturot to netveramo un pārdabisko, kas nav nosaucams ne par mirdzumu, ne par spožumu, ne par kaut kādu izteiksmi.