Jā, viņa atveseļojās. Jūs redzējāt Zelta Ausmu vakar un zināt, ciktāl viņa ir atlabusi. Viņa ne­plosās, tas gan tiesa, bet viņa dzīvo tumsā. Viņa tic, ka Deivs Volšs ir dzīvs, un gaida savu mīļoto būdā, kuru viņš tai uzcēlis. No viņas nepastāvības vairs nav ne vēsts. Jau deviņus gadus viņa ir uzticīga Deivam Volšam, un rādās, ka viņa paliks tam uzticīga līdz mūža galam.

Lons Makfeins pacēla segas malu un grasījās līst gultā.

—   Mēs katru gadu atvedam viņai pārtiku, — viņš pie­bilda, — un vispār pieskatām viņu. Kaut gan vakar viņa pirmo reizi pazina mani.

—   Kas tie mēs tādi ir? — es jautāju.

—   Hm… — Lons atbildēja. — Tas grāfs, vecais Vik­tors Sovē un es. Zināt, manuprāt, grāfs ir vienīgais, kas cietis visā šajā notikumā. Deivs Volšs tā arī palika ne­ziņā, ka Zelta Ausma krāpusi viņu. Arī viņa necieš. Ne­prāts ir žēlsirdīgs pret viņu.

Kādu minūti es gulēju zem segas un neteicu ne vārda.

—   Vai grāfs joprojām dzīvo te? — es jautāju.

Par atbildi atskanēja vienmērīga, dziļa elpošana, un es sapratu, ka Lons Makfeins jau guļ.