Iegaumējiet, neviens no mums nezināja, ka Deivs Volšs ir miris. Mēs domājām, ka viņš atrodas uz «Glendeila», kas dodas uz Dausonu. Misionārs bija pavirzījies sāņus, tādejādi Zelta Ausma atradās tieši pretī nokritušajai kastei. Iznāca gluži kā teātrī. Neko labāku nemaz nevarētu izdomāt. Kaste atsitās pret klāju ar galu, turklāt ar īsto galu, vāks atsprāga vaļā, un, gaišajiem matiem plīvojot un saule spīdot, no kastes izgāzās segā ietītais Deivs Volšs. Viņš it kā izlēca Zelta Ausmas priekšā. Viņa nezināja, ka viņš ir miris, bet par to šaubu vairs nevarēja būt: divas dienas nogulējis pie baļķu sastrēguma, Deivs bija augšāmcēlies un atnācis pēc viņas. Iespējams, ka tā viņa arī nodomāja. Vismaz viņa sastinga, ieraugot Deivu. Viņa nejaudāja pakustēties, tikai apjukusi lūkojās, kā Deivs nāk pēc viņas. Un viņš dabūja Zelta Ausmu. Gandrīz vai izskatījās tā, it kā apskautu to, bet, vai nu tā bija vai nebija, uz klāja viņi nokrita abi reizē. Mums vajadzēja vispirms atvilkt nost Deiva Volša ķermeni, lai atbrīvotu Zelta Ausmu. Viņa bija paģībusi, bet laikam jau būtu bijis labāk, ja viņa nemaz nebūtu atguvusi samaņu, jo, nākusi pie samaņas, viņa sāka kliegt kā vājprātīga. Viņa kliedza vairākas stundas, kamēr galīgi zaudēja spēkus.