Ja Bens Redls tajā piedalītos, vai tas viņu neaizkavētu Ņujorkā pārāk ilgi, varbūt pat gadiem? Tādā gadījumā Samijs Skims paliktu viens abu mājā, viens fermā Grīnvelejā. Bet visi mēģināju­mi atturēt Benu Redlu bija izrādījušies velti. Tik atšķirīgi bija abu brālēnu raksturi, un viens otru ietekmēt viņi tikpat kā nespēja.

Līdzko inženieris bija atgriezies, brālēns tam paziņoja par tēvoča Žozijas Lakosta nāvi. Vēstuli uz Ņujorku Samijs Skims nebija sūtījis, jo kuru katru dienu gaidīja viņu at­griežamies.

Šī jaunā ziņa Benu Redlu patiesi sarūgtināja, jo tēvocis Lakosts bija vienīgais virtu tuvinieks. Viņš atzina par la­biem brālēna lēmumus, kas attiecās uz bēru ceremoniju, un nākamajā dienā pēc atgriešanās abi piedalījās dievkalpoju­mā draudzes baznīcā.

Tikai šajā dienā Bens Redls uzzināja par tēvoča darīju­miem. Viņš dabūja zināt, ka Žozija Lakosts bija apmeties Dousonā, atdodams visu naudu par Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni Klondaikā.

Šis sensacionālais vārds satrauca inženiera prātu. Neno­liedzami, iespēja kļūt par zelta raktuvju īpašnieku Benu Redlu neatstāja tik vienaldzīgu kā Samiju Skimu, un varbūt viņš, pretēji brālēna viedoklim, saskatīja tajā ko tādu, no kā nevajadzētu vis atbrīvoties, bet izpētīt dziļāk.

Tomēr Bens Redls vēl nevēlējās par to runāt. Paradis nopietni raudzīties uz lietām, viņš gribēja rūpīgi visu apdo­māt, iekams izteikties. Liekas, ar divdesmit četrām stundām viņam pilnīgi pietika, lai apsvērtu visus par un pret, jo nā­kamajā rītā pie brokastu galda viņš Samijam Skimam, kuram brālēns likās neparasti satraukts, sacīja: