— Kā būtu, ja mēs mazliet parunātu par Klondaiku?…
— Tā kā tur nav daudz ko runāt, tad parunāsim par to …
— Nedaudz… var izrādīties arī daudz, Samij.
— Saki, kas tev sakāms, Ben.
— Vai notārs tevi neiepazīstināja ar šī 129. iecirkņa vērtspapīriem?…
— Nē, kaut gan viņš tos ir saņēmis, — atbildēja Samijs Skims, — bet nedomāju, ka ar tiem iepazīties būtu lietderīgi…
— Tas ir tieši tavā garā, Samij, — piezīmēja Bens Redls. — Tomēr es uz šo lietu neskatītos tik vienaldzīgi, pēc manām domām, tā pelna uzmanību un pamatīgu izpēti…
Sākumā Samijs Skims uz šo ievadu neko neatbildēja, bet vēlāk, kad brālēns turpināja, teica:
— Mans dārgais Ben, — viņš iebilda, — man liekas, ka situācija ir pavisam vienkārša… vai nu šim mantojumam ir kāda vērtība un mēs to likvidēsim saskaņā ar mūsu interesēm, vai arī, kas ir daudz ticamāk, tam nav nekādas vērtības, jo mūsu tēvocis nebija virs, kuram veicas, un mēs to noraidīsim…
— Tas būtu prātīgi, — piekrita Bens Redls. — Bet steigai nav iemesla… Par raktuvēm nekad neko nevar zināt… Tās liekas nabadzīgas, tās liekas iztukšotas, bet viens kalta cirtiens var atnest veselu bagātību…