— Nu ko, mīļais Ben, tieši to vajadzētu zināt ļaudīm, kas ar to nodarbojas, tiem, kas šobrīd ekspluatē šīs slavenās Klondaikas atradnes. Ja Četrdesmitjūdžu krika iecirknim ir kāda vērtība, mēs mēģināsim to pārdot par iespējami izdevīgāku cenu… Bet, es vēlreiz atkārtoju, var gadīties, ka mūsu tēvocis iepinies kādā nejaukā lietā, kuras sekas mums nāksies izjust uz savas ādas. Viņš dzīvē vienmēr bijis neveiksminieks un nedomāju, ka šo pasauli viņš atstāja, būdams miljonārs…
— Tas tad mums ari jānoskaidro, — atbildēja Bens Redls. — Zelta meklētāja darbs pēc savas dabas bieži mīl sagādāt pārsteigumus. Vienmēr iespējams uzdurties kādai laimīgai dzīslai, dzīslai, kas pilna ar tīrradņiem. Galu galā viņš bija no tiem zelta meklētājiem, kuru dabā nav žēloties.
— Jā, — apstiprināja Samijs Skims, — viens no simta, un par kādu cenu — rūpes, nogurums, un nelaimes!…
— Galu galā, lēmums jāpieņem, balstoties nevis uz hipotēzēm, bet nopietniem faktiem…
Samijs Skims saprata tiri labi, uz ko brālēns mērķēja, un tas viņu pārsteidza. Viņš nespēja apslēpt sarūgtinājumu un pieskārās tēmai, kas pašam bija tik tuva:
— Mans draugs, vai tad ar mantu, ko mums atstāja vecāki, nepietiek?… Vai mūsu īpašums mums nenodrošina neatkarību un labklājību?… Es tev to saku tādēļ, ka tu šai lietai piešķir lielāku nozīmi, nekā tā, pēc manām domām, pelna, un, kas zina, kādas raizes tā mums vēl sagādās?… Vai, tavuprāt, neesam bagāti diezgan?…