Lai tik uzzina par šīm zelta atradnēm, lai zina, ka Jaunā Šveice ir bagāta ar tīrradņiem, un tūdaļ turp bariem skries zelta meklētāji un viņiem pa pēdām nāks visas nelaimes, visas nekārtības un noziegumi, ko nes sev līdzi šī metāla iegūšana!**
Acīmredzot izdevēja prasības rezultātā kā uz burvja mājienu no stāstījuma pazūd šis «nemiera un posta ferments»***, tīrradņi vairs neeksistē, tagad lasāms:
[..] koloniju nepār plūdināja šie zelta meklētāji, kas aiz sevis atstāj tikai nekārtības un postu****,
tie paši zelta meklētāji, kas «Magelānijā» metas uz kolonistu salu kā siseņu mākonis, atstājot aiz sevis tikai postījumus, tāpat arī «Me teora medībās», kur parodijas
V * Pirmā daļa, XIV nod. ** «Otrā tēvzeme», XI nod. *** En Magellanie, XV nod. **** «Otrā tēvzeme», XXXII nod.
formā tiek paradīts, ka zelta komēta liek uzvirmot kaislībam un visneiespējamākajām spekulācijām.
«Zelta vulkāns» visnotaļ veltīts šai ļaunajai dziņai. Verns precīzi apraksta zemes dzīļu apgūšanas metodes un zeltraču dzīves apstākļus, viņu neveiksmes, pagrimumu, nāvi. Lai savu ieceri padarītu kolorītāku, viņš stāstījumā ievieš sekundāru līniju par Žaku Lorjē, nelaimīgo zelta meklētāju, kurš, dodamies dzeltenā metāla medībās, nokļūst drūmajā Dousonas slimnīcā, no kuras slimnieki «tiek ārā tikai, lai dotos uz kapsētu ar suņiem aizjūgtos līķratos [2] ».