Šis traģis­kais atzinums, šķiet, mudinājis uz pārdomām viņa dēlu Mi- šelu: no labas ģimenes nākušajam Žakam Lorjē uzvārds tulkojumā nozīmē koku (fr. laurier — lauru koks) un Ver- nam tāpat (fr. verne — alksnis); tāpat kā Verns, Lorjē ir dzimis francūzis un nantietis. Vai Mišels saprot tēva mājie­nu? Šā vai tā, viņš apmaina Lorjē ar Ledeņu un izmet vār­dus «ar suņiem aizjūgtos līķratos».

«Lielo Ziemeļu poēzija»

Šajā dēku romānā rakstnieks uzbur — kā vēlāk to darī­ja Džeks Londons un Džeimss Olivers Kērvuds — Kanā­das Lielo Ziemeļu poēziju, poēziju par šo skarbo un mežonīgo zemi, kurai cauri dodas divi brālēni no Monreā- las, lai tiktu pie iecirkņa, kas, domājams, satur zeltu. Mēs it kā skatāmies vesternu — karavāna šķērso pārejas, kuģo pa ezeriem un upēm, dodas medībās, piedzīvo lāču un bandītu grupas uzbrukumus. Tas viss veido romāna poētis­ko un ekoloģisko pasauli.

Skarbajā zemē, kur valda sals, sievietēm ar šādām bries­mām nav jāsastopas. Vienīgi divas mūķenes, uzticīgas aici­nājumam, ir uzņēmušās garo ceļojumu uz Dousonu, lai sniegtu mierinājumu un palīdzību auri sacra fames nelaimī­gajiem upuriem.**