Man Londonā ir daudz radinieku, — viņš sacīja, — un daudz vecāku.
Tiešām? — es pārsteigts iesaucos.
Daudz, daudz, — viņš apstiprināja. — Un arī Bir- mingemā man ir daudz vecāku un radu.
Birmingema ir ļoti jauka pilsēta, — piebilda Džons.
Ļoti jauka, un Londona arī. Mani vecāki stāsta, ka tur esot ļoti jauki, un… — «Misters Bigs» uz mirkli pievēra acis, un es jau sāku domāt, ka viņš, gluži kā Susu- riņš grāmatā «Alises piedzīvojumi Brīnumzemē», aizmidzis pusvārdā. Tad pēkšņi viņš atkal atvēra acis, dziļi nopūtās un turpināja: — … un vienreiz es arī došos turp un palikšu pie visiem saviem vecākiem.
Vai jūs bieži staigājat pa mežu? — Deivs jautāja.
Jā, veselību kopdams, staigāju bieži pa mežu, — «misters Bigs» atbildēja.
Vai esat kādreiz ievērojis putnus? — Deivs turpināja.
Putnus? — «misters Bigs» pārvaicāja. — Putnus? Jūs teicāt — putnus?
Jā, — Deivs paskaidroja, — tādus, vai zināt, kā baložus vai bulbulus.
Putnus? — «misters Bigs» prātoja. — Jā, reizēm redzu gan putnus un reizēm dzirdu tos dziedam.
Vai esat redzējis tādu mazu vanadziņu, piekūnu? — Deivs neatlaidās, — to, kūru mēdz saukt par «mangeur de poule» [1] ?
«Misters Bigs» paskatījās uz Deivu, tad uz Amerikas piekūnu, kas tupēja soļus trīs atstatu. Tad viņš aizvēra acis, aplaizīja lūpas, no jauna atvēra acis un pableņza vispirms uz Deivu, tad uz piekūnu.