Platmale bija atstumta pa­kausī, melnās cirtas sapinkājušās, un acīm bija tāds ap­miglojies, stiklains skatiens kā cilvēkam, kurš pēkšņi at­modināts no dziļa miega un vēl nav paguvis pārkāpt dzi­ļajai aizai, kas šķir sapni no īstenības. Arī tagad viņš kustējās graciozi, tomēr gaita bija nedrošāka. Pienācis pie mums, viņš apstājās un nevērīgi atspiedās pret koku.

Sveiks! — Deivs viņu uzrunāja. — Vai labi izstai­gājāties?

Jā, es eju pastaigāties, — «misters Bigs», mīligi smaidīdams, sacīja, — eju pastaigāties pa mežu.

Vai patīkami pavadījāt laiku? — ievaicājās Anna.

Ļoti patīkami, kundze, — jauneklis atbildēja un piedevām vēl paskaidroja: — Es pastaigājos, lai koptu veselību.

Atbilde mūs mazliet samulsināja, tādēļ neko neteicām. «Misters Bigs» sapņaini raudzījās lejup uz upes krāšņo dziļleju, kur faetonputni-joprojām virpuļoja kā sniegpār­slas. Šķita, ka viņš mūsu klātbūtni pilnīgi aizmirsis. Sejā viņam spoguļojās rimts bezdomu tukšums. Tad viņš pēk­šņi attapās.

Jūs esat anglis? — viņš jautāja man.

Jā, — es atteicu.

No Londonas? — viņš turpināja izjautāšanu.

Apmēram no tās puses, — es sacīju, negribēdams ielaisties garos paskaidrojumos par Normandijas salu no­vietojumu.