Šoreiz tie laimīgā kārtā palidoja tikai pārdesmit soļu uz kādu augstāku zaru un tur arī palika. Ieleja pa­mazām satumsa pavisam. Es lēnām trausos zemē no koka, kas nemaz nebija tik vienkārši. Ielejas dziļumā Deivs vienīgi viņam pašam zināmu iemeslu dēļ bija iedomājies attēlot meža kuili un pērās pa upi, rukšķēdams, spieg­dams, kviekdams un murdēdams tik dabiski, ka labāk vairs nebija iespējams. Ikviens neviļus iedomātos, ka šādas rīcības iemesls ir laupīt miegu visiem sārtajiem baložiem. Taču tā vis nebija — viņi bija pieraduši pie šādām skaņām un turpināja saldi snaust.

Es devos pie koka, kurā gulēja mani baloži, pa ceļam noplūkdams dažas sulīgas, sarkanas gvajāvas slāpju dze­sēšanai. Tās bija skābas, tomēr tīkami atspirdzinošas. Sē­dēdams atspiedies ar muguru pret sava baložkoka stum­bru, noēdu veselu sauju gvajāvu, līdz nejutu vairs mutē kaltētāju. Bija jau pavisam tumšs, cikādes sāka savu spalgo, griezīgo koncertu, kas vai ausis plēsa pušu. Šī čirkstoņa liekas ne tikai izdrebinām klausītāja smadze­nes, bet tai piemīt arī zināms vēderrunātāja efekts: cikāde, kas, šķiet, čirkstina savu dziesmu, sēdēdama jums uz pleca, patiesībā atrodas trīsdesmit soļu atstatu. Šie kukaiņi ir mazliet garāki par collu, blāvā smaragdzaļā krāsā, ar zeltainām acīm, viņu margojošie spārni atgā­dina baznīcu logu zaļgano stiklu.