Mātīte, kā jau visas baložu mātītes, izskatījās vienlaikus izklaidīga, histēriska un aizvainota, kā augstas kārtas jaunava, kurai teju, teju uznāks nervu lēkme. Pēc maza brītiņa atlidoja vēl četri baloži; ikviena putna atlidošanu kāds no mūsu bariņa pieteica ar skaļiem saucieniem. Vienā gadījumā es tālskatī redzēju majoru Gleizbruku ar pūlēm uzrāpjamies līdz pat kādas kriptomērijas galotnei ielejas otrā pusē, kad tur atlidoja baložu pāris un apmetās sešus jardus no viņa. Otrs pāris nometās zarā tikpat tuvu man un dažas minūtes cieši mani vēroja, pirms nolēma, ka es vārētu būt bīstams, un aizlidoja. Es brīnījos, kā šie bezbailīgie — bet varbūt gluži vienkārši muļķīgie — putni vispār vēl kā suga saglabājusies, jo viņi bija pārlieku viegli sašaujams mērķis jebkuram medniekam.
Mēs palikām katrs savā vietā, vērodami noskatītos baložus, un, kad saule aizslīdēja aiz apvāršņa un ieleja iegrima dziļā krēslā, baloži sāka smagnēji laidelēties no koka uz koku. Mans pārītis nesteidzīgi pazuda zarotnē; es patlaban grasījos rāpties zemē no koka un sākt tos meklēt, kad abi baloži paši atgriezās un ērti iekārtojās uz kāda augsta zara. Putni izskatījās rāmi un apmierināti, un es cerēju, ka nu tie beidzot izraudzījušies vietu naktsguļai, taču, pirms kļuva pārāk tumšs, lai es varētu tos saredzēt, tie, man par lielu sašutumu, atkal pacēlās spārnos.