—       Vai var vīrietis — runa ir par džentlmeni — no­saukt sievieti par cūku?

Pasviedis šo izaicinājumu, mazais cilvēciņš izstiepās atpūtas krēslā un malkoja limonādi. Viņa sejas izteiksme bija pārliecināta un piesardzīgi kareivīga. Neviens neat­bildēja. Visi bija pieraduši pie mazā cilvēciņa straujās aizsvilšanās un cēlajām runām.

—       Atkārtoju: es pats dzirdēju, ka viņš kādu lēdiju, kuru neviens no jums nepazīst, nosauca par cūku. Viņš neteica, ka sieviete rīkojusies cūciski. Viņš rupji pateica, ka viņa ir cūka. Bet es apgalvoju, ka neviens īsts vīrietis nevar tā nosaukt sievieti.

Doktors Dousons nesatricināmā mierā kūpināja savu melno pīpi. Metjūzs, ar rokām apņēmis pierautos ceļus, uzmanīgi vēroja albatrosa lidojumu. Švīts, izdzēris vis­kiju, ar acīm meklēja klāja stjuartu.

—       Es jautāju jums, mister Trelor, — vai vīrietis drīkst nosaukt sievieti par cūku?

Treloru, kas sēdēja vaicātājam tieši blakus, pārsteidza negaidītais uzbrukums, un viņš nesaprata, kāds mazajam cilvēciņam varētu būt pamats domāt, ka viņš ir spējīgs nosaukt sievieti par cūku.

—       Man jāsaka, — viņš nedroši teica, — ka tas .,, ē ,,, ir atkarīgs no … ē … sievietes.

Mazajam cilvēciņam mute palika vaļā.

—   Jūs gribat teikt… — viņš iesāka drebošā balsī.

—       … ka esmu redzējis sievietes, kuras nav labākas par cūkām, bet dažreiz ir pat vēl sliktākas.