Iestājās ilgs saspringts klusums. Mazo cilvēciņu, šķiet, bija satriekusi rupjā atbilde. Viņa sejā atspoguļojās neizsakāms aizvainojums un sāpes.
— Jūs stāstījāt par cilvēku, kurš lietojis ne visai pieklājīgu izteicienu, un izteicāt savu spriedumu par viņu, —
Trelors mierīgi turpināja. — Tagad es pastāstīšu jums par kādu sievieti — piedodiet, par lēdiju — un, kad būšu beidzis, palūgšu jūs izteikt savas domas par viņu. Saukšu viņu par mis Keruterzu — vienkārši tāpēc, ka viņu sauca citādi. Tas notika uz kāda no Austrumu sabiedrības kuģiem pirms vairākiem gadiem.
Mis Keruterza bija apburoša. Nē, tas nav īstais vārds. Viņa bija apbrīnojama. Viņa bija jauna sieviete un lēdija. Viņas tēvs ieņēma augstu amatu. Vārdā šo cilvēku es nesaukšu, jo jūs visi viņu pazītu. Kopā ar māti un divām kalponēm viņa brauca uz austrumiem pie vecā vīra.
Viņa — piedodiet, ka es atkārtoju, — bija apbrīnojama. Tas ir vienīgais piemērotais vārds. Runājot par viņu, visi īpašības vārdi jālieto pārākajā pakāpē. Nebija nekā tāda, ko viņa nebūtu varējusi izdarīt labāk nekā jebkura cita sieviete un vairums vīriešu. Dziedāšanā, spēlēšanā — kā kāds balamute savā laikā teicis par Napoleonu — viņai nebija konkurentu. Bet kā viņa peldēja! Kā sportiste viņa būtu kļuvusi bagāta un slavena. Viņa piederēja pie tām retajām sievietēm, kuras bez jebkādiem kruzuļiem, vienkāršā peldkostīmā ir daudz skaistākas. Un kā viņa ģērbās! Kā īsta māksliniece.