Acīgie puišeļi iekliedzās. Mēs visi pieskrējām pie reli­ņiem. Tās ir muļķības, ka haizivij pirms uzbrukuma ir jāapgriežas uz muguras. Sī neapgriezās. Dzidrajā ūdeni mēs no augšas redzējām visu. Haizivs bija liela un vienā paņēmienā pārkoda zēnu uz pusēm.

Kāds no mums čukstus kaut ko teica, nezinu, kurš, var­būt tas biju es. Tad iestājās klusums. Pirmā ierunājās mis Keruterza. Viņas seja bija līķa bālumā.

—   Es … man ne prātā nenāca … — viņa sacīja un ap­rauti histēriski iesmējās.

Viņai bija vajadzīgs viss viņas lepnums, lai savaldītos. Viņa nedroši pagriezās pret Denitsonu, tad pret mums vi­siem pēc kārtas. Viņas acīs bija šausmas, lūpas drebēja. Tagad es domāju, ka mēs bijām cietsirdīgi. Mēs pat ne­pakustējāmies.

—  Mister Denitson, — viņa teica. — Tom, pavadiet mani lejā.

Denitsons nepaskatījās uz mis Keruterzu, pat nesarauca uzacis, bet drūmāku seju es savu mūžu nebiju redzējis. Viņš izņēma no etvijas cigareti un aizdedzināja to. Kap­teinis Bentlijs nikni noklepojās un nospļāvās pār bortu. Tas bija viss. Un klusums visapkārt.

Viņa pagriezās un stingrā gaitā devās prom pa klāju. Nogājusi divdesmit soļu, viņa sagrīļojās un atspiedās ar roku pret sienu, lai nenokristu. Tā viņa arī gāja tālāk — ļoti lēni, balstīdamās pret sienu.