Bet mis Keruterza iesmējās, palika pie sava un turpi­nāja vilināt zēnu.

—       Nekārdiniet viņu, — neatlaidās Denitsons. — Tā bērnam ir vesela bagātība, un viņš var ielēkt tai pakaļ.

—       Bet jūs ne? — viņa asi noprasīja un lēnīgāk pie­bilda: — Un ja nu es iesviežu?

Denitsons pašūpoja galvu.

—       Jūs sevi augstu vērtējat, — viņa teica. — Cik daudz sovrinu vajag, lai jūs lēktu?

—   Tik daudz vēl nav sakalts, — viņš atbildēja.

Mis Keruterza mazliet padomāja, strīdiņā ar Denitsonu piemirsusi zēnu.

—   Bet manis dēj? — viņa klusi jautāja.

—   Lai glābtu jūsu dzīvību — jā, bet ne citādi.

Viņa atkal pagriezās pret zēnu un parādīja viņam mo­nētu, kārdinādama zēnu ar milzīgo bagātību. Tad viņa izlikās metam naudu, un mazais iezemietis nevilšus pa­spēra soli uz reliņu pusi, bet biedru skarbie uzsaucieni apstādināja viņu. Puiku balsīs skanēja dusmas.

—   Es zinu, jūs tikai blēņojaties, — sacīja Denitsons. — Blēņojieties, cik gribat, tikai, dieva dēļ, nemetiet!

Grūti pateikt, vai tas bija viņas dīvainais untums vai arī viņa šaubījās, vai zēns lēks ūdenī. Mums visiem tas bija pilnīgi negaidīti. Zelta monēta izlidoja no pajūma apakšas, pamirdzēja žilbinošajā saulē un, apmetuši spožu loku, iekrita jūrā. Neviens nepaguva attapties, kad zēns jau bija pāri reliņiem un slaidā lēcienā metās pakaļ mo­nētai. Abi atradās gaisā vienlaikus. Tas bija skaists skats. Sovrins iekrita ūdenī plakaniski, un tajā pašā vietā gan­drīz tajā pašā mirklī ar tikko sadzirdamu plunkšķi ūdenī ienira zēns.