Pēc grūta ceļa vēl tālu aiz vispēdējās krūmu skupsnas un nīkulīgās birztaliņas, pašā Tukšas Zemes sirdī, kur skarbie Ziemeļi, ka pieņemts domāt, iznīcinājuši visu dzīvo, acīm pēkšņi atklājas milzīgu mežu biezokņi un plaši, piemīlīgi klajumi. Taču pasaulē tikai tagad sāk par to pienākt ziņas. Pētniekiem gan šad un tad bija izdevies tur nokļūt, bet līdz šim neviens no viņiem nebija atgrie­zies, lai pavēstītu par to pasaulei.

Tukšā Zeme — jā, tā tiešām ir tukša zeme, Arktikas neauglīgie klajumi, aizpolārais tuksnesis, muskusvērša un ldienā tundras vilka skarbā un nemīlīgā mājvieta. Tādu to arī ieraudzīja Everijs van Brants: neviena vienīga ko­ciņa, nekā, kas iepriecētu aci, tikai skraji sūnu un ķērpju klani — vārdu sakot, nepievilcīga aina. Vismaz līdz tam brīdim, kad viņš bija aizkūlies līdz plašumiem, kas kartē atzīmēti ar baltu plankumu, un tur pēkšņi ieraudzīja ne sapņos nesapņotus Kanādas egļu mežus un sastapa eski­mosu ciltis, par kādām nekas nebija zināms. Viņš bija lolojis nodomu (cerēdams gūt slavu) izjaukt šo kartes balto plankumu vienmuļību un izraibināt tos ar melnām zīmēm, kas vēstītu par kalnu grēdām, plašām ielejām, ūdenskrātuvēm un līkumotām upju gultnēm, tālab jo se­višķi nopriecājās, atklajis iespēju iezīmēt kartē plašas mežu joslas un iezemiešu apmetnes.