Everijs van Brants jeb, ar pilnu titulu, Ģeoloģijas institūta profesors E. van Brants bija ekspedīcijas priekšnieka palīgs un ekspedīcijas nodaļas priekšnieks; šo nodaļu viņš bija aizvadījis ar jūdžu piecsimt lielu līkumu augšup pa kadu no Telonas pietekām un tagad tās priekšgalā ienāca līdz šim nezināmā ciematā. Viņam pakaļ gurdi soļoja astoņi cilvēki, divi no tiem — Kanādas franči, ceļotāju pavadoņi, pārējie — plecīgi krī cilts indiāņi no Manitobavejas. Viņš vienīgais bija tīrasiņu anglosaksis, un asinis enerģiski pulsēja viņa dzīslās, skubinādamas sekot senču tradīcijām. Jo līdzās viņam soļoja Klaivs un
Hastingss, Dreiks un Rolijs, Hengists un Horsa. [18] pirmais no visiem saviem tautiešiem viņš tagad ienāca šajā vientuļajā Ziemeļzemes apmetnē; to iedomājoties, van Brantu pārņēma līksma sajūsma, un ceļabiedri ievēroja, ka priekšnieka gurdenums pēkšņi pārgājis un tas neapzināti sper raitāku soli.
Itin visi apmetnes iemītnieki raibā pūlī skrēja atnācējiem pretī, vīrieši pa priekšu, draudīgi žņaudzīdami rokās lokus un šķēpus, sievietes un bērni bikli spaidījas aizmugurē. Van Brants pacēla labo roku par miera zīmi — šo zīmi saprot visas tautas, un ciematnieki atbildēja ar miermīlīgu apsveikumu. Bet, viņam par apbēdinājumu, no pūļa pēkšņi izskrēja zvērādās ģērbies cilvēks un pastiepa pretī roku. uzsaukdams pazīstamu sveicienu — «Hallo!». Šim cilvēkam bija bieza bārda, bronzas krāsas iedegums klaja viņa vaigus un pieri, un tomēr van Brants viņā tūdaļ pazina savas rases piederīgo.