Viņa biedri — tie, kas vēl dzīvi, — bija atspiesti tālu aizmugurē, aiz kokiem. Viņš dzirdēja med­nieku mežonīgos rēcienus «Hia! Hia!», ar kādiem tie me­tas tuvcīņā, lai durtu un cirstu ar saviem kaula un val­zirga ilkņu ieročiem. Ievainoto cilvēku kliedzieni viņu trāpīja kā sitieni. Fērfakss saprata, ka cīņa ir galā, ka viņi ir uzvarēti, bet visas senās tradīcijas un savas tau­tas solidaritātes apziņa rautin rāva viņu pašā kaujas ņudzeklī, lai vismaz arī viņš mirtu kopā ar savējiem.

—  Mans vīrs! Mans vīrs! — sauca Tuma. — Tu esi glābts!

Viņš lūkoja izrauties, bet sieviete ar visu auguma svaru iekārās viņam plecos, neļaudama spert ne soli.

—   Nevajag! Viņi ir miruši, bet dzīve ir tik jauka!

Turna turējās vīram cieši ap kaklu un kājām tvērās

ap viņa stilbiem, viņš pastreipuļoja un sagrīļojās, spa­rīgi atslējās taisni, lai noturētos kājas, atkal pastreipu­ļoja un pēdīgi nogāzās atmuguriski zemē. Galva atsitās pret izvirzītu sakni, viņš pa pusei apdulla un spēja vairs tikai vārgi pretoties. Kritienā Tuma bija saklausījusi spal­vām apspraudītas bultas švīkstoņu tieši pār galvu un tūdaļ steidza ar savu augumu kā ar vairogu aizsegt vīra ķermeni, cieši apskāvusi viņu ar rokām un piespiedusi seju un lūpas pie viņa kakla.

Tad pārdesmit pēdu tālāk no samudžināta biezokņa iz­spraucās Kīns. Viņš piesardzīgi paskatījās visapkārt.