Tai brīdī Tuma bija apcirtusi roku savam vīram ap kaklu un, pagriezusies pa pusei atpakaļ, ar saucieniem un brīvās rokas vēzieniem it kā šķēla pušu uzbrūkošo karavīru gūzmu. Kādi divdesmit vīri aizdrazās garām gar abām pusēm, un Fērfakss uz īsu mirklīti palika stāvam, ielūkodamies savā sieva, viņas bronzainajā skaistumā, kas satrauca un mulsināja, un viņu pēkšņi pārmāca dīvainas vīzijas, sapņu ainas, nemirstīgi atmiņu blāzmojumi, kas saviļņoja līdz pašām dvēseles dzīlēm. Vecas pasaules filozofisko dogmu un jaunās pasaules ētisko normu fragmenti un drumslas izjoņoja caur viņa smadzenēm, acu priekšā pavīdēja neiedomājami skaidras un reizē mokoši nesakarīgas ainas — medības, drūmi mežu biezokņi, klusējošas sniega klajot- nes, balles zāles uguņu ņirba, plašas gleznu galerijas un auditorijas, stikla mirdzā zalgojošas mēģeņu rindas, grāmatām pieblīvētu plauktu ailes, mašīnu dūkoņa un lielpilsētas ielu dārdoņa, aizmirstu dziesmu melodijas, mīlētu sieviešu un senu draugu sejas, vientuļš strauts starp kraujām klinšu smailēm, sadragāta laiva oļainā krastmala, mēnesnīcas mirdza pār klusiem laukiem, leknas ielejas, siena smarža …
Kāds mednieks, ko lode bija ķērusi starp acīm, vēl spēra soli uzbrukumā un tad bez dzīvības noslīga zemē. Fērfakss atjēdzās.