Stenlijs Prinss, kam vajadzēja viņu sagaidīt un parūpēties par jau minēto Jukonas krāsni un karsto tēju, bija aizņemts ar viesiem. To bija desmit, divpadsmit cilvēku — visraibākā sabiedrība, kāda jebkad kalpojusi karalienei [9], daži uzmanīja, lai ievēro tās likumus, citi rūpējās par kārtīgu pasta piegādi. Viņi bija dažādu tautību pārstāvji, bet kopējā dzīve bija no viņiem izliedējusi noteikta tipa kalsnus un stiegrus, muskuļotus un iedegušus vīrus ar bezrūpīgu skatienu atklātajās, skaidrajās un mierīgajās acīs. Šie vīri brauca ar suņiem, kas piederēja karalienei, sēja bailes tās ienaidnieku sirdīs, juta tās skopo labvēlību un bija laimīgi. Viņi daudz ko pieredzēja, veica varoņdarbus, un viņu dzīve bija pilna dēku, bet neviens no viņiem to pat nemanīja.

Viņi te jutās kā mājās. Divi bija izstiepušies uz Meil- rnuta Kida lāviņas un dziedaja dziesmiņas, kādas jau bija dziedājuši viņu senči francūži, kad pirmie ieradās šai apvidū un apņēma par sievām indiānietes. Tāpat bija iekarota arī Betlza lāviņa, trīs vai četri braši ceļotāji, pabāzuši kājas zem segas, klausījās, kā viens no viņiem stāstīja par to, ka viņš kalpojis Volslija vienībā, kad tas devies ar kuģi uz Hartumu. Kad viņš apklusa, kāds kovbojs saka stāstīt par pilīm un karaļiem, par lordiem un lēdijām, kurus bija redzējis, kad kopā ar Bufalo Billu devies turnejā pa Eiropas galvaspilsētām. Kaktā divi metisi, veci karabiedri, lāpīja iejūgu un atcerējās tos laikus, kad ziemeļrietumos liesmoja sacelšanās ugunis un Luijs Raiels [10] bija karalis.

Šad tad bija dzirdami rupji joki un vēl rupjākas asprātības.