Par neparastām dēkām uz sauszemes un ūdens runāja kā par kaut ko gluži ikdienišķu, ko bija vērts atcerēties tikai kāda humora graudiņa vai jocīga atgadījuma dēj. Prinss bija sajūsmināts par šiem slavas nekronētajiem varoņiem, kas bija redzējuši, kā top vēsture, bet kam visi lielie un romantiskie notikumi bija viņu dzīves ikdiena. Viņš bezrūpīgā izšķērdībā pacienāja viņus ar savu dārgo tabaku, un kā atmaksa par to atraisījās atmiņu ierūsējušie posmi un atdzima sen aizmirstas odisejas.

Kad sarunas apklusa un ceļotāji, pēdējo reizi piebāzuši pīpes, raisīja vaļā guļamos maisus, Prinss vēl iztaujāja savu biedru.

— Nu, tu taču pats zini, kurš ir kovbojs, — Meilmuts Kids atbildēja, atsiedams mokasīnus, — un nav grūti uzminēt, ka viņa lāviņas biedra dzīslās rit angļu asinis. Kas attiecas uz pārējiem, tie visi ir meža klaidoņu pēcnācēji ar velns zina kādu asiņu piejaukumu. Tie divi, kas apmetas pie durvīm, ir īsti bois brыlй [11]. lūk, tas jauneklis ar vilnas šalli — ievēro viņa uzacis un apakšžokli, — redzams, kādam skotam ir asarojušas acis viņa mātes dūmainajā vigvamā. Bet tas skaistais puisis, kurš saloka sev pagalvī mēteli, ir franču metiss. Tu dzirdēji, kāda viņam izruna. Viņš ne visai ieredz tos divus indiāņus, kas apguļas viņam blakus. Redzi, kad metisi sacēlās Raiela vadībā, īstie sarkanādainie tos neatbalstīja, un kopš tā laika viņi viens otru necieš.

— Bet, klau, kas ir tas drūmais zellis pie krāsns? Viņš laikam nerunā angliski, visu vakaru nav izteicis ne vārda.

— Tu maldies. Viņš labi prot angļu valodu. Vai redzēji, kadas viņam bija acis, kad viņš klausījās? Es viņu novēroju. Viņš tomēr nav nevienam ne draugs, ne rads. Kad pārējie runāja savā izloksnē, viņš tos nesaprata. Es arī netieku gudrs, kas viņš tads ir. Bet pamēģināsim izpētīt.

— Piemetiet krāsnī pāris pagaļu, — Meilmuts Kids skaļi sacīja, cieši raudzīdamies svešiniekā.

Tas tūliņ paklausīja.