Pagāja vēl ilgs laiks, es atgriezos ostā, kas ir okeāna vārti, un tur dabūju zināt, ka dzeltenmatainais milzis devies roņu medībās uz austrumiem no siltās zemes, kas atrodas uz dienvidiem no krievu jūrām. Tā kā es jau biju kļuvis īsts jūrnieks, tad sēdos kuģī kopā ar baltajiem cilvēkiem un sekoju viņam roņu medībās. Uz šo jauno apvidu devās maz kuģu, bet mēs satikām lielu roņu baru un visu pavasari dzinām to uz ziemeļiem. Kad roņu mātītes, kurām jau bija laiks atnesties, iegriezās krievu ūdeņos, mūsu jūrnieki izbijās un sāka kurnēt, jo bija liela migla un laivas ik dienas gāja bojā. Viņi atteicās strādāt, un kapteinis grieza burinieku atpakaļ. Bet cs zināju, ka dzeltenmatainais jūras klaidonis nekā nebaidās un vajās roņu baru līdz pat krievu salām, līdz kurienei tikai retais uzdrošinās aizbraukt. Un, lūk, tumšā nakti es izmantoju gadījumu, kad sargs bija iesnaudies, paņēmu laivu un sāku irties uz lielo silto zemi. Es braucu uz dienvidiem un Jedo līcī sastapu mežonīgus un drosmīgus cilvēkus. Bet Jošivarā bija mazas un tīkamas meitenes, un āda tām vizēja kā tērauds. Es tomēr nevarēju tur palikt, jo zināju, ka Unga traucas pa vētrainajiem viļņiem uz ziemeļu piekrasti.

Jedo ostā bija sapulcējušies ļaudis no visām pasaules malām; viņiem nebija ne dzimtenes, ne dievu, un viņi brauca zem japāņu karoga. Es devos viņiem līdzi uz bagātajiem Vara salas krastiem, kur piepildījām mūsu kuģa telpas ar ādām. Šai vientuļajā jūrā mēs nevienu nesastapām, līdz griezāmies atpakaļ. Tad kādu dienu stiprs vējš izkliedēja miglu un mēs ieraudzījām sev aizmugurē burinieku, bet aiz tā krievu kara kuģa kūpošos dūmeņus. Mēs traucām uz priekšu, vēja brāzmas dzīti, bet burinieks mūs panāca, jo tas nobrauca trīs jūdzes, kamēr mēs tikai divas. Tā priekšgalā zem burām stāvēja cilvēks ar lauvas krēpēm un smējās, lepodamies ar savu spēku. Un Unga bija kopā ar viņu — es tūliņ viņu pazinu —, bet