Es izstaigāju tūkstošiem pilsētu. Cilvēki bija gan laipni pret mani un deva man ēst, gan izsmēja, gan arī nolamāja, bet es sakodu zobus, dzīvoju pēc svešām paražām un redzēju daudz ko tādu, kas agrāk man bija nezināms. Bieži vien es, virsaitis un virsaiša dēls, kalpoju cilvēkiem, kas bija rupji un cieti kā dzelzs, — cilvēkiem, kas sakrājuši sev zeltu ar citu cilvēku sviedriem un ciešanām. Bet uz saviem jautājumiem nekur es nedabūju atbildes, līdz atgriezos pie jūras kā ronis uz savām klintīm. Bet tas jau bija citā osta un citā zemē, kas atrodas Ziemeļos. Un tur es saklausīju dažādus nostāstus par dzeltenma- taino jūras klaidoni un dabūju zināt, ka viņš medījot roņus un pašlaik esot izbraucis okeānā.

Kopā ar laiskiem sivašiem es sēdos roņu mednieku kuģī, un mēs devāmies ceļā, kas nebija saglabājis nekādu pēdu, uz ziemeļiem, kur pašlaik notika lielas roņu medības. Mēs pavadījām jūrā vairākus moku pilnus mēnešus un, satiekot citus kuģus, taujājām par to vīru, kuru es meklēju. Mēs daudz ko dzirdējām par viņa dēkām, bet pašu nekad nesastapām. Devāmies tālāk uz ziemeļiem, lidz pat Pribilova salām. Piekrastē mēs apsitām roņus veseliem bariem un savilkām to siltos ķermeņus uz kuģa, līdz klājs kļuva tik slidens no taukiem un asinīm, ka uz tā nebija iespējams noturēties kājās. Tad mūs saka vajāt kāds tvaikonis, kas apšaudīja mūs ar lielgabaliem. Bet mēs pacēlām visas buras, viļņi noskaloja klāju, un mūsu burinieks drīz vien pazuda migla.

Pēc tam man stāstīja, ka pa to laiku, kamēr mēs bailēs bēguļojām, dzeltenmatainais jūras klaidonis izkāpis Pribilova salu krastā, iegājis tirgotāja kantorī, un, kamēr daļa viņa apkalpes aizturējusi tirgotāja kalpotājus, citi izvilkuši no noliktavas desmittūkstoš jēlādu. Tās bija baumas, bet es tām ticēju. Es nekad nesastapu viņu savos klejojumos, bet ziemeļu jūrās visur klīda nostāsti par viņa cietsirdību un varonību, līdz beidzot trīs valstis, kuram tur piederēja zemes, izsūtīja kuģus dzīt viņarn pēdas. Es dzirdēju stāstām arī par Ungu, kapteiņi dziedāja viņai slavas dziesmas, un viņi abi bijuši vienmēr kopā. Runāja, ka Unga esot pārņēmusi viņa tautas paražas un jūtoties laimīga. Bet es zināju, ka tas nav tiesa, — es zināju, ka Ungas sirds tiecas atpakaļ pie savējiem uz dzelteno Atakanas piekrasti.