— Bet ja ne?

— Tad mana labsirdība bankrotēs un manas sešdesmit unces būs vējā.

lēstajās sals un līdz ar to garas naktis, un saule uzsāka savu mūžseno rotaļu, slēpdamās aiz apvāršņa sniega līnijas dienvidos, bet par Meilmuta Kida parādnieku nekas nebija dzirdams. Piepeši janvāra sākumā kādā pe- lekā rītā Kida būdas priekšā pie Stjūartas upes apstājās smagi piekrautas nartas. Aiz nartam soļoja ūdru ādu īpašnieks, bet kopā ar viņu cilvēks, kādu dievi tagad neprot vairs radīt. Kad ļaudis runāja par veiksmi, varonību un teiksmainām zelta atradnēm, viņi vienmēr pieminēja Akseli Gundersonu. Nebija neviena stāstījuma pie ugunskura par vīrišķību, spēku un drosmi, kurā nepieminētu viņu. Un, kad šis temats bija izsmelts, sarunas atjaunojās, pieminot sievieti, kura dalījās viņa liktenī.

Kā jau teikts, radot Akseli Gundersonu, dievi bija atcerējušies savu seno mākslu un veidojuši viņu pēc to vīru parauga, kādus radīja, kad pasaule vēl bija jauna. Septiņas pēdas garais augums lepojās ar Eldorado karaļa gleznaino tērpu. Viņam bija milža krūtis, kakls, rokas un kājas. Viņa slēpes bija krietnu jardu garākas par parastajām, citādi nespētu noturēt šīs trīs simti mārciņas gaļas un kaulu. Viņa rupji veidotā seja ar mierīgajām gaišzilajām acīm, izliekto pieri un masīvo zodu liecināja, ka šis cilvēks pazīst tikai vienu — spēka likumu. Nosarmojušie, nobriedušiem rudziem līdzīgie zeltainie mali vizēja kā gaisma tumsā, sniegdamies līdz lāčādas kažoka apkaklei. Kad Akselis aizsteidzās garām suņiem šaurajā takā, viņš līdzinājās senam jūras braucējam. Viņš piedauzīja ar pātagas kātu pie Meilmuta Kida durvīm tik spēcīgi kā Ziemeļjūras sirotājs, kas iebrucis dienvidos un prasa, lai viņu ielaiž pa pils vārtiem.

Atrotījis piedurknes, Prinss sievišķīgi baltām rokām mīcīja mīklu, arvien uzmezdams skatienu trijiem viesiem — tādiem viesiem, kādi reti sagadās kopā zem cilvēka mītnes jumta.