— Es patiešām nesaprotu, ko tas viss nozīmē, — Meilmuts Kids sacīja, kad Prinss viņu izjautāja, — bet nabadziņš gribēja tikt vaļā no dienesta. Acīm redzot, tas viņam ļoti daudz ko nozīmē, lai gan viņš neko nepaskaidroja. Redzi, viņiem ir tāda pati kārtība kā armijā; viņš apsolījies kalpot divus gadus, bet, ja grib aiziet pirms laika, tad jāatpērkas. Ja viņš dezertētu, tad nevarētu palikt šai novadā, bet viņam tas nezin kāpēc ārkārtīgi nepieciešami. Viņš izšķīries par šo soli Dausonā, bet tur viņu neviens nepazinis un pašam nebijis ne centa kabatā. Es esmu vienīgais cilvēks, ar ko viņš pārmijis dažus

vārdus. Viņš runājis ar priekšnieku un panācis, ka viņu atbrīvos, ja es došu naudu, protams, aizdevumu. Apsolīja atdot gada laikā un, ja vēlēšos, pat sagādāt man iespēju Kļūt bagātam. Pats viņš nemaz nav redzējis šīs bagātības, bet ir pārliecināts, ka tās pastav.

Ko tik viņš nesarunāja! Kad izvilka mani laukā, bija gatavs vai raudāt. Pierunāja un lūdzās, vārtījās manā priekšā sniegā, kamēr es viņu piecēlu. Muldēja visādus niekus kā prātu zaudējis. Apgalvoja, ka pūlējies gadiem ilgi, lai nodzīvotu līdz šim brīdim, un ka nepārcietīšot vilšanos. Vaicāju, līdz kādam brīdim, bet viņš neko neteica. Baidās, ka viņu varot aizsūtit uz citu rajonu, no kurienes viņš varēšot nokļūt Dausonā tikai pēc diviem gadiem, bet tad jau būšot par vēlu. Savā mūžā nebiju redzējis, ka cilvēks tā uztraucas. Kad apsolīju dot aizdevumu, man atkal vajadzēja viņu izvilkt no sniega. Teicu, lai ņem mani par līdzdalībnieku. Vai domā, ka viņš bija ar mieru? Nē, ser! Zvērēja, ka atdošot man visu savu ieguvumu, ka padarīšot mani neizsakāmi bagātu un ta tālāk. Parasti, ja cilvēks ņem kādu par savu līdzdalībnieku, viņam vēlāk žēl dalīt ieguvumu pat uz pusēm. Nē, te kaut kas slēpjas, Prins, iegaumē to. Mēs vēl par viņu dzirdēsim, ja viņš paliks mūsu novadā.