ZIEMSVĒTKU NAKTS
Pēdējā diena pirms Ziemsvētkiem pagājusi. Iestājusies dzidra ziemas nakts; spulgo zvaigznes; mēness diženi pacēlies augstienē, lai rādītu gaismu labajiem ļautiņiem un visai pasaulei, lai visi varētu priecīgi iet ķekatās, slavēt Kristu.*
* Ķekatās iet — Ziemsvētku priekšvakarā apstaigāt mājas un logu priekšā dziedāt Ziemsvētku dziesmas. Ķekatniekiem saimniece vai saimnieks, vai tas. kas palicis mājās, arvien iemet maisā vai nu desu, vai maizi, vara grasi, kas nu kuram pie rokas. Stāsta, ka dzīvojis reiz e'ks Ķekats, ko turējuši par dievu, un it kā no tā ari cēlušās «ķekatas». Kas to lai sazina? Ne mums. vienkāršiem cilvēciņiem, par to spriest. Pērn Osipa tēvs mēģināja aizliegt «kekatot» pa ciematiem, teikdams, ka ar to it kā kalpojot velnam. Taču taisnību sakot, ķekatu dziesmās nav ne vārda par Ķekatu. Bieži dzied par Kristus piedzimšanu un beigās novēl veselību saimniekam, saimniecei, bērniem un visai mājai. Dravnieka (Gogoja piezīme.)
Sals bija spīvāks kā no rīta; bet tāpēc arī bija tik kluss, ka sniega gurkstoņa zem zābakiem bija dzirdama pa pusversti. Vēl neviens jauniešu bars nebija rādījies māju logu priekšā; tikai vientuļais mēness pazagšus ielūkojās tajos, it kā aicinādams svētku drānās tērpušās meičas iznākt ātrāk ārā gurkstošajā sniegā. No kādas mājas dūmeņa sāka virpuļot dūmi un vēlās kā mākoņi pa debess plašumu, un dūmiem līdzi pacēlās ragana jāšus uz slotas kāta.