Ja šai laikā būtu braucis Soročinas tiesas piesēdis klaušu zirgu trijjūgā, galvā ulanu parauga cepuri ar jērādas ieloku, tumšzilā, melnām jērādām apšūtā kažokā, velnišķīgi pītu pātagu rokā, ar kuru tas mēdza paskubināt savu vedēju, tad viņš droši vien būtu viņu pamanījis, jo Soročinas tiesas vīram nevar izsprukt neviena ragana pasaulē. Viņš zina uzskaitīt, cik jebkurai sievai cūka atnesusi sivēnus, cik audekla gul lādē un ko no savām drēbēm vai saimniecības lāga vīrs svētdien ieķīlās krodziņā. Bet Soročinas tiesas vīrs nebrauca, un kāda viņam gan dala ar svešiem — viņam pašam savs pagasts. Bet ragana pa to laiku pacēlās tik augstu, ka pavīdēja augstienē tikai kā melns punktiņš. Bet kur vien šis punktiņš parādījās, tur zvaigznītes viena pēc otras nodzisa. Drīz ragana pielasīja tās pilnu piedurkni. Trīs vai četras vēl mirdzēja. Pēkšņi no pretējās puses pacēlās otrs punktiņš, kļuva lielāks, sāka izplesties, un nebija jau vairs punkts. Tuvredzīgais, kaut arī briļļu vietā būtu uzlicis uz deguna komisārā bričkas riteņus, ir tad nesaskatītu, kas tas tāds ir. No priekšas pilnīgi kā vācietis [*] : šaurais purniņš, kas nemitīgi grozījās un apošņāja visu, kas tik pagadījās, nobeidzās kā mūsu cūkām ar apaļu šņukuriņu galā; kājas bija tik tievas, ka, ja tādas būtu bijušas Jareskovas galvam, tad viņš tās būtu pārlauzis pirmajā kazaka dejā.