Tēvam aizejot, Oksana vēl ilgi rotājās un vaibstījās neliela spoguļa, alvas ietvarā, priekšā, un nevarēja vien diezgan iztīksminā- ties par sevi. «Kas ļaudīm ienācis prātā izdaudzināt mani par skaistu?» viņa it kā izklaidīgi runāja tikai tādēļ, lai par kaut ko patērzētu ar sevi. «Ļaudis melš niekus. Nepavisam neesmu skaista.» Bet svaigā un agrās jaunības dzīvības pilnā seja, kas atplaiksnījās spogulī, ar mirdzošām, tumšām acīm un neizsakāmi patīkamo smaidu, kas iekvēlināja sirdi, tūliņ pierādīja pretējo. «Vai manas melnās acis un uzacis,» skais­tule turpināja, «ir tik skaistas, ka tām līdzīgas vairs nav visā pasaulē? Kas tur par jaukumu šai uzrautajā degunā? un vaigos? un lūpās? It kā manas melnās matu pīnes būtu skaistas? Uch, no tām vakaros var nobīties: tās savijušās un aptinušās man ap galvu kā garas čūskas. Tagad redzu, ka nepavisam neesmu skaista!» Un, atbīdīdama spoguli mazliet tālāk no sevis, iesaucās: «Nē, esmu gan skaista! Ak, cik skaista! Brīnišķīgi! Kādu prieku sagādāšu tam, kam kļūšu par sievu! Ka mans virs tīksmināsies ar mani! Viņš būs kā bezprātīgs aiz prieka! Viņš skūpstiem vai nobeigs mani!»

«Brīnišķīga meiča!» klusu nočukstēja ienākušais kalējs. «Arī uzpūtības viņā maz! Vai stundu stāv un skatās spogulī un nevar vien beigt skatīties, un vēl slavē pati sevi pilnā balsī!»