«Jā, puiši, vai jums es pāris? Paskatieties manī,» skaistulīte koķeti turpināja: «cik cēli es staigāju; man krekls izšūts ar sarkanu zīdu. Un kādas lentes uz galvas! Savu mūžu jūs neredzēsiet greznākas uzšuves! To visu sapircis mans tēvs, lai mani apprecētu pats labākais un brašākais puisis pasaulē!» un pasmaidījusi viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja kalēju …
Iekliedzās un nostājās bargi viņa priekšā.
Kalējam pat rokas nošļuka.
Grūti aprakstīt, ko izteica brīnišķīgās meitenes melnuksnē- jā seja: tur bija saskatāma gan bardzība, gan bardzībai cauri it kā smīns par apjukušo kaiēju, un tikko manāms nepatikas sārtums viegli krāsoja viņas vaigus, un viss tas tā sajaukts un bija tik neizsakāmi skaisti, ka noskūpstīt viņu miljonu reižu bija vislabākais, ko tobrīd varēja darīt.
«Kam tu esi atnācis šurp?» Oksana iesāka runāt. «Vai tu gribi, lai izdzenu tevi ar lizi pa durvīm? Jūs visi esat meistari apcelt mūs. Acumirklī saožiet, kad tēvu nav mājās. Ak, pazīstu jūs! Kas ir, vai mana lāde gatava?»
«Būs gatava, manu sirsniņ, pēc svētkiem būs gatava. Kaut tu tik zinātu, cik es nopūlējos ap to: divi naktis neizgāju no smēdes. Par to arī nevienai popa meitai nebūs tādas lādes. Apkalumam ņēmu tādu dzelzi, kādu nelietoju ne pie sotņika ratu kalšanas, kad strādāju Poltavā. Un kā būs izrakstīta! Vari izstaigāt savām baltajām kājiņām kaut visu apgabalu, — tādas neatradīsi. Pa visu virsu būs izkaisītas sarkanas un zilas puķes. Kvēlos kā karstas ogles. Neskaisties uz mani! Atļauj kaut parunāties, kaut palūkoties tevi!»